morning-2264051_1280

Mišels Velbeks: Dzīve reizēm dod tev iespēju, bet tu esi pārāk neizlēmīgs vai gļēvs un palaid to garām….

Citāti no Mišela Velbeka grāmatas “Karte un teritorija”.

Vakariņu laikā viņa vēlreiz atgriezās pie šī jautājuma. Noziegums, viņa vīram teica, viņai šķietot dziļi cilvēcisks akts, kas saistīts ar cilvēka tumšākajām dzīlēm, bet tik un tā ir un paliek cilvēcisks. Vēl viens piemērs ir māksla, kurai ir piesaiste visos līmeņos – tumšākajā, gaismas pilnajā un pārejas joslās. Savukārt ekonomika nav saistīta gandrīz ne ar ko, tikai ar visu automātisko, paredzamāko, mehāniskāko, kas vien cilvēkā ir. Tā tikai nav ne zinātne, bet arī nav māksla, vispusīgi raugoties, tā vispār nav gandrīz nekas. 

*****

Olgas balss nebija mainījusies – cilvēkiem balss nemainās, tāpat arī skatiens. Cilvēku piemeklē vispārējs fizisks sabrukums, proti, pienāk vecums, bet balss un skatiens paliek, neapgāžami apliecinot rakstura, tieksmju un vēlmju saglabāšanos, visu to, kas veido cilvēka personību.

****

Olgas tiešais priekšnieks un Michelin France sabiedrisko attiecību nodaļas direktors, tipisks Polittehniskās skolas absolvents, kas bija ziedojis veselas trīs stundas, lai saģērbtos mākslinieciski, pārcilājis visu savu garderobi un beigās palicis pie viena no ierastajiem uzvalkiem – bez kaklasaites. 

*****

Kas nosaka cilvēku? Kādu jautājumu cilvēkam uzdodam papriekš, ja gribam noskaidrot viņa stāvokli? Dažās sabiedrībās vispirms tiek vaicāts, vai cilvēks ir precējies, vai viņam ir bērni; mūsu sabiedrībā pirmām kārtām taujā par profesiju. Tieši vieta ražošanas procesā, nevis reproduktīvais sniegums, ir tas, kas vairāk par visu nosaka Rietumu cilvēka būtību. 
*****

– Jo tu sievietēm patīc, – Olga vēl nerimās, – domāju, gan jau esi to pamanījis. Tu esi diezgan smuks, bet ne jau tāpēc, skaistums ir tikai detaļa. Nē, iemesls ir cits…

– Pasaki, kāds.

– Ļoti vien kāršs – tev ir ļoti spraigs skatiens. Aizrautīgs skatiens. Tieši to sievietes meklē vairāk par visu. Ja viņas vīrieša skatienā spēj nolasīt dzīvessparu, kaislību, tad viņas to atzīst par valdzinošu.

– Ļaujot viņam pārdomāt šo secinājumu, viņa izdzēra malciņu Meursault baltvīna un nogaršoja uzkodas. – Ir skaidrs… – viņa ar tādu kā skumju pieskaņu balsī vēl piebilda, – ka tad, ja šīs kaislības priekšmets ir nevis sievietes, bet gan mākslas darbs, viņas to vienkārši nespēj aptvert… vismaz sākumā ne.

 *****
Kad satiekam kādu, ko gadiem ilgi neesam redzējuši, mums reizēm rodas iespaids, ka šis cilvēks ir savecējis, bet citreiz gluži otrādi, mums liekas, ka viņš nemaz nav mainījies. Tas, protams, ir mānīgs šķitums, jo viltīgs un neredzams, sabrukums rok sev ceļu organisma iekšienē un tad ar joni izlaužas dienas gaismā. Jau desmit gadus Olga bija spējusi noturēties uz starojoša skaistuma pakāpiena, tomēr ar to nebija pieticis, lai padarītu viņu laimīgu. Arī viņam nelikās, ka pats būtu šais desmit gados īpaši mainījies – viņšs bija dabūjis gatavu mūža darbu, kā mēdza teikt, bet arī viņš nedz bija sastapis, nedz pat cerējis uz laimi.

*****

… dzīve reizēm dod tev iespēju, viņš nodomāja, bet tu esi pārāk gļēvs vai neizlēmīgs un palaid to garām, un tad dzīve sajauc kārtis par jaunu. Ir laiks, kad vajag rīkoties un radīt priekšnoteikumus laimei, šis laiks ilgst dažas dienas, dažkārt pāris nedēļas vai pat mēnešus, bet tas atnāk tikai vienu vienīgu reizi, un, ja tu gribi pie tā atgriezties vēlāk, tas gluži vienkārši nav iespējams, entuziasmam, ticībai un paļāvībai vairs nav vietas, atliek tikai padevīga ļaušanās, bēdīga, abpusēja nožēla, pamatota bezjēdzības sajūta, kas teic, ka noteikti kaut kas būtu varējis notikt, tak jūs esat izrādījušies pasniegtās dāvanas necienīgi.

*****
– Vai zināt, – viņš vēl piebilda, – man vienmēr ir riebies atbaidošais, tomēr vienlaikus arī tik ticamais apgalvojums, ka šķietami nesavtīga, aizrautīga cīnīšanās par kaut ko nav nekas cits kā kompensācija par problēmām privātajā dzīvē…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *