PIRMPUBLICĒJUMS! Margaritas Stārastes dāvinātās atziņas Zentai Ērglei 1.daļa

Rakstnieces Zenta Ērgle un Margarita Stāraste iepazinās 1950. gados, kad tā laika Literatūras fonds abas sūtīja uz skolām, lai tiktos ar lasītājiem. Tieši šajā laikā sākās abu draudzība, kas turpinājās līdz pat Zentas Ērgles nāvei 1998. gadā. Pirmā kopīgi veidotā grāmata bija „Labi sēņu māmiņai”, kas iznāca 1966. gadā. Kā katrai grāmatai, arī šai ir savs tapšanas stāsts. 1965. gada rudenī Margarita Stāraste viesojās pie Zentas Ērgles Ikšķilē. Kādu dienu abas draudzenes nolēma doties sēņot. Taču – sēņu nebija. Lai uzlabotu draudzenes garastāvokli, Margarita Stāraste esot teikusi: „Nebēdā, Zentiņ! Uzraksti grāmatu, es uzzīmēšu un – būs mums sēnes!”

Draudzība bija ļoti cieša un radoša, kopīgi tika izdotas grāmatas, braukts ceļojumos, svinēti svētki. Sagaidot Jaungadu, 1983. gadā Margarita Stāraste uzdāvināja Zentai Ērglei pašas apkopotās atziņas (kopumā – vairāk kā 300). Šo ekskluzīvo materiālu Ērgļu ģimene ir sagabājusi un ļāvusi publicēt. Ievadā Margarita Stāraste ierakstījusi pati savu novēlējumu:
 

img_1167

 

Grāmatas ir domu laivas, kas peld laika viļņos un nes savu dārgo kravu no paaudzes uz paaudzi. /F. Bēkons/

*****

Grāmatas ir līdzīgas bitēm, kuras auglības pilnos ziedputekšņus pārnes no viena prāta uz otru. /Dž. Lonels/

*****

Dzejnieks zin dzejas teoriju, bet neviens nav kļuvis par dzejnieku šīs zināšanas dēļ.

*****

Rakstnieks raksta nevis tāpēc, ka viņš grib ko pateikt, bet gan tāpēc, ka viņam ir ko teikt. /F. Ficdžeralds/

*****

Personība galvenokārt veidojas darbā.

*****

Ar grāmatām mēs laikā un telpā paplašinām un padziļinām savu dzīvi.

*****

Izsacīt jūtas ir mākslinieka galvenais uzdevums.

*****

Visums ir bezgalīgs. Cik viegli pateikt un cik neiespējami apjēgt! /L. Ozols/

*****

Cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar to, ka viņš paceļ galvu un raugās zvaigznēs.

*****

Laime reizēm ir pieticīga. Citam veselas jūras nav gana, bet vālodzei pietiek ar sīku lietus lāsi. /I. Indrāne/

*****

Svarīgi ir kāpt savos mazajos Kilimandžaro – tā, lai nākamajā pakāpē iegultos iepriekšējā galotne. /V.Spāre/

*****

Griezies pret sauli, tad ēnas paliks aiz muguras!

*****

Katrs mēs kautko meklējam otrā cilvēkā. Taču bieži nevis to, kas cilvēkā ir, bet to, kā trūkst mums pašiem. /J. Žīgurs/

*****

Ziemu mēs dzīvojam no tiem siltiem stariem, ko met uz mums draugu un līdzcilvēku sejas. /K. Skalbe/

 

(turpinājums sekos)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *